Iesācēja laivotāja piezīmes 2
Par kārtības nepieciešamību un „opīti”
Pēc tam kad izdevies samērā normāli nostartēt pirmajā laivu braucienā pa Misu, nakts pirms otrā brauciena – ekspedīcijas uz Nāves salu – aizrit pavisam mierīgi: nekādi murgi nerādās un šķiet, ka jūra, tā sakot, līdz ceļiem. Tas, ka šāds secinājums ir pāragrs un mazliet pat vieglprātīgs, pierādījās visai drīz. Bet tagad - par visu pēc kārtas!
No rīta rādās, ka Laika vecis šodien būs mums labvēlīgs, jo zilimelnie padebeši it kā sāk izklīst un saulīte smaida jau gluži mīlīgi. Tikai Jeņču Juris drusku sakreņķējies, jo braucienā pieteicies rekordliels braucēju skaits. Turklāt vairāki – pēdējā brīdī. Un šoreiz piedalās arī ļoti daudz bērnu dažādā vecumā.
Braucot uz starta vietu Jeņču laivu saimnieka busiņā – „opītī”, nospriežam, ka turpmāk tomēr būs jānosaka pieteikšanās termiņš un dalībnieku limits. Jo šāda pasākuma organizēšana nav joka lieta. Kāds vēl atsūtījis īsziņu par vēlmi piedalīties pat iepriekšējā vakarā pulksten divdesmit divos. Savukārt kāds cits tikko izdomājis, ka tomēr nebrauks. Un tad nav jābrīnās, ka rodas grūtības, sadalot braucējus pa laivām… Turklāt, tik daudziem peldlīdzekļiem piedaloties šādā ekspedīcijā, tādā lielā areālā kā Daugava īstu pārskatāmību nevar garantēt.
Zināma kārtība nepieciešama vienmēr un visur, kaut arī štruntīga… Par to lieku reizi liek pārliecināties arī ceļu policisti, kuri mūsu „opīti” aptur pa ceļam uz Daugmali. Bet pēc Jeņču Jura dokumentu pārbaudes un iepūšanas trubiņā izskatās apmierināti un paņem no laivu operatora vizītkarti. Skaidrs: laivošana kā atpūtas veids kļūst arvien populārāka un galu galā šodien ar šo braucienu turpinās 2015. gada tūrisma sezonas atklāšana Ķekavas novadā.
Vikingi un nepaklausīgais „kuģītis”
Daugmale nav tālu, un atpūtas vieta „Ķīķerītis”, no kurienes paredzēts starts, jau klāt. Iveta rāda uz savu rokas pulksteni - izrādās, ka skaitot un dalot (teorētiski) braucējus, esam mazliet aizkavējušies. Nu, bet dalot vestes, airus un laivas, viss norit raiti, tālab sēžamies laivās un pēc TIC vadītāja jebšu Jura Nr. 2 kārtējās drošības instrukcijas – aiziet Daugavā!
„Ķīķerīša” līcītis, ka vēlāk nācās secināt, ir īsta miera osta. Tāpēc sākotnēji, kā jau teicu, jūra ir līdz ceļiem. Paspējam ar Inesi vēl pārmīt kādu vārdu angliski (mūsu sapnis ir izveidot Ķekavā angļu klubiņu, lai varētu vingrināties sarunvalodā). Tomēr kuģošanas termini angļu mēlē nu galīgi nav mūsu stiprā puse. Tā kā Grīnvaldiem „kuģis” ir zilā krāsā un ar apaļu priekšgalu, nevis spicu kā pārējiem un dzeltens, iedēvēju viņus par vikingiem. Šķiet, ka abām meitenēm nav nekas pretī pret iejušanos kareivīgo skandināvu jūrasbraucēju lomās.
Manas laivas apkalpe nav visai pieredzes bagāti laivotāji. Tā esmu es, kura ir otrreiz ar pīpi uz jumta, un divi pārējie: Artis un Ilanda, kuri uz minētā jumta atrodas pirmoreiz. Tāpēc mūsu airēšana no malas droši vien izskatās, maigi izsakoties, mazliet jocīga. Laiva nezin kāpēc visu laiku spītīgi iet ne vien zigzagveidā, bet pat nemitīgi griežas uz riņķi, kategoriski atsakās doties vajadzīgajā virzienā un pēc tam vienkārši nolemj, ka īstais mūsu laivas stūrmanis un kapteinis, kam noteikti jāklausa, esam nevis mēs, bet gan vējš un viļņi. No sākuma tas šķiet pat amizanti. Atceros Raini: „Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani…!”
Bet kanoe aizpeld tik tālu uz Ikšķiles pusi, ka tiešām sāk izskatīties: drīzāk nokļūsim Daugavas otrajā krastā, nevis Nāves salā. Pagaidām gan kulstamies tikai pa Daugavas vidu. Te nu atceros kolēģes Agritas teikto, kad pirms brauciena pa Misu iztaujāju viņu par to, vai airēt ir grūti vai viegli: „Pa Misu braukt nav grūti, tur jau straume tevi nes; tad jau grūtāk būs airēt pa Daugavu, braucot uz Nāves salu…” Mūsu laivas apkalpe pat kļūst mazliet nervoza, iemet cits citam ar dažu labu stiprāku vārdu, sastrīdas par airēšanas tehnikas pamatprincipu izpratni un vienā brīdī pat nosolās šādā sastāvā nekad vairs ar laivu nebraukt! Pa vidu sēdošā Ilanda iejūtas zibensnovedēja lomā starp diviem dzirksteļojošiem poliem… Vienīgais mierinājums, ka vēl vienai otrai ekipāžai, liekas, neveicas labāk. Tikai – citi ir tik tālu, ka nemaz nevar saprast, kā šiem tur iet! Galvenais – galīgi nepazaudēt pārējos. Piepūšam vaigus, airējam no visa spēka, un brīnums! – mūsu „kuģītis” palēnām uzņem vajadzīgo kursu un, pateicoties Jura Nr. 2 pa ruporu dotajiem dažiem vērtīgajiem padomiem, kā airēt, beigu beigās nokļūstam pie pirmās apstāšanās vietas. Tā atrodas Daugavas vidū.
Mīlestības jeb Robinsona Krūzo saliņa
Nevarēju iedomāties, ka pašā Daugavas vidū var būt kaut kas tāds. Minisaliņa. Nu, tāda, kā savulaik mēdza zīmēt humora žurnālos. Gan nevis ar vienu palmu, bet ar pāris nīkulīgiem krūmiņiem, vienu pusnokaltušu koku, bet kaut ko līdzīgu pludmalei - ar niedrēm un akmeņiem. Protams, kā citādi to lai nosauc, ja ne par Mīlestības saliņu, jo sauszemes pleķītis upes vidū ir tikai dažus kvadrātmetrus liels. Skaidrs, ka te nu būtu ar mieru uzturēties (un arī tikai vienubrīd!) vienīgi kāds mīlētāju pārītis, bet pat Robinsons Krūzo – diez vai! Citi brauciena dalībnieki tur atpūtušies jau ilgāku laiksprīdi. (Gan ne visi. Daži, apdomīgākie, īrās uz galamērķi gar Nāves salas krastiem.) Bet mēs pēc īsta cīniņa ar viļņiem, vēju, laivu un pašiem ar sevi neriskējam pie saliņas piebraukt, nolikt to vietā (hm, kā tad pareizi sauc šo darbību? Kuģi pietauvo, laivu piesien… Bet, ja kanoe ir bez saites?...), izkāpt, iekāpt un atkal uzsākt braukšanu. Priekšā jau vēl viens - nebūt ne tik viegls ceļa posms pa Daugavas vidu līdz Nāves salai, apkārt tai un cauri tās līcīšiem.
Otrajā brauciena posmā mūsu kaprīzais „kuģītis” uzvedas par kādu kapeiku labāk, bet tik un tā atkal lāgā negrib klausīt. Vienīgais – ekipāža mazliet iemācījusies saskaņot savus airus un izpratni par to, kā jāvada laiva. Ar baltu skaudību pavadām ar acīm motorlaivu, kas aizrūc mums garām. Žēl, ka nav buras! Varbūt aira galā piesiet Arta kreklu? Tad nu gan – aidā! – mēs apdzītu ne vien laivas, kurās brauc bērni, bet pat laivošanas profesionāļus Jeņču Juri (ar gidi Veltu Cīruli) un Juri Nr. 2 (ar bērniem).
Taču, ja gribam tikt pie mērķa – ekskursijas pa Nāves salu un, protams, pusdienām, jāturpina airēt visai sparīgi un jācenšas sajust laivas kustības vissmalkākās nianses. Nāves salā ierodamies pēdējie, bet galu galā – joprojām esam laivošanā iesācēji, un galvenais jau ir piedalīties un nenobīties, vai ne? Un piedalījušies esam, bet nobijušies – gan ne.
Streļķu ēnas un vientuļais gulbis
Izkāpjot Nāves salā, pārņem dīvaina sajūta. Un ne tikai tāpēc, ka šī ir vieta, kur cilvēks ikdienā nesper kāju. Arī tāpēc, ka šeit, protams, joprojām mīt latvju streļķu gars un, ejot pa noslēpumainajām meža takām, gandrīz tīri fiziski sajūtamas šo dvēseļu spārnu vēdas... Arī mans vectēvs Aleksandrs Pusilds bija šo streļķu vidū. Viņš gan necīnījās tieši Nāves salā, bet piedalījās Ziemassvētku kaujās, pēc tam aizklīda uz Krieviju, kā kareivis saņēma Jura krustu un pēc kara - zemi jaunsaimniecībai. Varbūt tāpēc vienmēr viss, kas saistīts ar strēlniekiem, man bijis īpaši tuvs.
Gide Velta Cīrule no Daugmales pagasta pārvaldes mūs aizved līdz Eižena Laubes veidotajam piemineklim Nāves salas aizstāvjiem un pastāsta par 1916. gada kauju vēsturi. Šeit, Nāves salā, atdusas 167 karavīri no latviešu strēlnieku bataljoniem; viņi gāja bojā, saindējoties ar indīgajām gāzēm, kuras kā masveida iznīcināšanas līdzekli pirmoreiz lietoja vācu armija. Apskatām arī Septiņu nezināmo karavīru brāļu kapu, kā arī atjaunotos bunkurus. Paldies Daugmales pagasta pārvaldei, kura cītīgi rūpējas par šo vietu un kopj to. Galu gadā nākamgad apritēs 100 gadu kopš kauju norises Nāves salā, un izskatās, ka uz šejieni var droši vest arī ārzemju tūristus.
Pēc ekskursijas Nāves salas atpūtas vietā iekožam līdzpaņemtās maizītes un vienkārši izbaudām šīs mistiskās vietas mazliet sāpīgo burvību. Riktīgu ugunskuru īsti nedrīkst kurināt, tāpēc ka vējš ir pārāk liels un var aiznest liesmas uz mežu. (Atceramies, ka 1964. gadā negaisa laikā te nodega Nāves salas muzeja ēka.) Tāpēc izlīdzamies ar pavisam mazu ugunskuriņu, kurā dažs ceļotājs pamanās uzcept līdzpaņemto desiņu. Bērni izmēģina spēkus, iekarinoties un šļūcot pa Jura Nr. 2 piedāvāto trosi starp diviem kokiem. Savukārt mūsu brauciena vismazākais dalībnieks terjers Lutiņš jau pamanījis tuvējā līcītī potenciālu medījumu – vientuļu gulbi un skaļi ziņo par to pārējiem. Taču baltais putns neliekas ne zinis par nelūgtajiem viesiem un, lepni izslējis kaklu, savā nodabā dzīvojas pa ūdeņiem.
Un tad jau pienāk brīdis, kad jādodas pāri līcim atpakaļ uz „Ķīķerīti”. Daži laivotāji nezin kāpēc aizbrauc uz pretējo pusi, un Jeņču Jurim jājož gar mežaino krastu, skaļi aurojot un norādot pareizo virzienu. Divi jaunieši aizkavē visu pagastu, taču beigās izrādās, ka šie nozuduši, tā sakot, par lietu – ar gides Veltas palīdzību meklējuši un atraduši geocache jeb slēpni – no gana populārās dabā iešanas un koordināciju meklēšanas spēles geocaching. Tas, Nāves salā paslēpts viltīgā vietā – biezokņa vidū, „bunkurā” jeb, pēc gides vārdiem – bijušajā tualetē. Trešais ceļa posms – visīsākais! – arī mūsu, iesācēju laivai šoreiz izdodas samērā veiksmīgi. Tomēr, piebraucot krastā un izkraujot mantas, secinājums: īstenībā braukšana ar laivu nav vis nekāds baigais plezīrs. Kā jebkas, arī tā prasa savu zināšanu, pieredzi un iemaņas. Un labāk pret to izturēties nopietni, nevis kā pret joku. Īpaši Daugavā.
Nobeigumā – mūsu laivas (jeb precīzāk, mugursomas) ceļš GPS satelīta redzējumā. Uz saliņas gan viss gājiens nav redzams, jo soma lielāku brīdi stāvēja uz vietas.
Un ekspedīcijas - laivu brauciena noslēgumā arī kopbilde (bildē iztrūkst to, kas "aizbēga" mazliet ātrāk - savās darīšanās).
