14. septembrī devāmies izbraucienā ar Jenču laivām maršrutā Cēsis (Raiskuma tilts) – Līgatne (~18km). Kompānijas sastāvā bija Muguras smadzeņu bojājuma biedrības biedri un viņu tuvinieki, kopā bijām 20 cilvēki, no kuriem 6 pārvietojas riteņkrēslos un viens – ar rollatoru. Šo 20 cilvēku starpā bija arī 6 ergoterapeiti. Tā kā tikšanās vieta tika norunāta pie Raiskuma tilta, miegam daudz laika veltīt nesanāca, izbraukšana no Rīgas tika plānota neilgi pēc 7 00 no rīta. Nonākuši norunātajā gala mērķī, izkrāmējām mantas, kamēr šoferi savus spēkratus nogādāja Līgatnē, kur plānots piestāt pēc 5/6 stundām.
Gaidot kompānijas biedrus, sildījāmies ar tēju, pārrunājot dažādus jaunumus, kā arī daloties pieredzē par līdzīgiem izbraucieniem ar laivām. Daži jau bija pieredzējuši, bet dažiem šī bija pirmā reize, arī man. Sākumā nelīdzēja nedz drošības vestes uzvilkšana, nedz instrukcijas, jo bailes un satraukums par iespējamu „lielās zivs noķeršanu” nepameta vēl kādu brīdi. Tā kā laivu izbrauciena skeptiķi visas nedēļas garumā izteica komentārus par neīpaši iepriecinošajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, mūsu mantas (siltas, sausas drēbes un ēdiens) pirms kāpšanas laivās tika sapakotas lielās, ūdensnecaurlaidīgās somās.
Manā skatījumā pirmais izaicinājums sākās ar iesēšanos mūsu „braucamajos”. Gaujas krasts bija diezgan stāvs, tāpēc braucējus, kuri bija riteņkrēslā, nācās pārsēdināt, nenoejot lejā pie krasta. Beigās izskatījās un izrādījās, ka puišiem, kas palīdzēja ar pārsēšanos, tas īpašas grūtības nesagādāja, un pēc neilga mirkļa pirmais laivinieks jau gaidīja savu kompanjonu lejā pie krasta. Kopā nokomplektējās 7 divvietīgas un 2 trīsvietīgas laivas. Pēc nelielas izmēģinājuma airēšanas un saskaņošanās ar laivas biedru, sākām braucienu.
Sākotnēji es sēdēju uz laivas krēsla bet, kad pie katras mazākās kustības laiva sasvērās uz vieniem un otriem sāniem, nolēmu sēdēt lejā. Lēni pa straumi mēs virzījāmies pa mierīgajiem Gaujas ūdeņiem, izbaudot skaistos dabasskatus. Nelieli vilnīši un 90 grādu līkumi vairs nav retums. Krasti ap 2m augsti, nereti grants atsegumi, zem saknēm bebru un ūdru alas. Mūsu iztraucēts virs vizuļojošās straumes aizlido pīļtēviņš. Upē daudz sakritušu koku un lielu akmeņu, dažviet, izvairoties no tiem, nākas krietni uzairēt. Vietām ūdenī stāv makšķernieki, kas, nevēloties aizbiedēt savu lielo lomu, pavisam sastinguši, tāpēc netraucējot braucam garām. Apkārt mums skan dabas mūzika – klusi šalc vējš, burbuļo krāces un vietām iedziedas kāds meža putns. Airi tiek nolikti pie malas, ļaujamies, lai straume mūs nes. Tā nes nesteidzīgi. Ceļa vidusposmā piestājam krastā, lai nedaudz iestiprinātos un uzņemtu spēkus tālakajam braucienam. Ceļš turpinās. Mēģinot paildzināt braucienu, 3 laivu sastāvā paliekam aizmugurē, kamēr ātrākie un adrenalīna pilnie kompānijas biedri jau gabaliņu priekšā. Vietām gan izbaudām Gaujas vēsās ūdens šaltis, bet neviens tam īsti nepievērš uzmanību.
Garais ceļš jaukajā kompānijā liekas tik īss, jau skatam pavīd Līgatnes pārceltuve, kas ir mūsu ceļa gala mērķis. Piestājam krastā, kur pārējie jau laiciņu gaidījuši, izkrāmējam mantas, pasmaidām par slapjajām biksēm un dodamies pie ugunskura nedaudz sasildīties. Neatkarīgi no visa, šis bija lielisks brauciens – kāds nedaudz saguris no airēšanas, kādam vēsi, izkāpjot krastā, kāds slapjšs, tomēr visiem ir milzīgs prieks un neizsakāms gandarījums par paveikto. Daloties izjūtās, no sejas nepazūd smaids.
Agnese Kārkliņa
Published 18.09.2013 09:59